Bet tautas amatnieku pieredze liecina, ka arī bez virpošanas zināšanām no lūžņiem iespējams izgatavot mehānisko nazi, pielāgojot to vietai, darba apjomam un antropometriskajiem datiem.
Vajadzēs
Principā gandrīz visus materiālus un detaļas mehāniskās šķautnes montāžai var izņemt no vecām automašīnām, sadzīves tehnikas un atrast poligonos. Taču nenāk par ļaunu zināt, cik veikalā maksā tā vai cita “lieta”, cik maksās motors no vecas veļasmašīnas, cik maksās virpotājs par darbu utt.
Tātad, kas mums būtu jāuzkrāj, ja nolemjam izgatavot mehānisko nazi:
- apaļais velmētais tērauds (apaļie kokmateriāli);
- maskēšanas lente;
- dažāda biezuma lokšņu metāls;
- profila caurule apmēram 14 m;
- spararats no GAZ-53;
- bultskrūves, uzgriežņi, paplāksnes;
- motors ar skriemeli un siksnu;
- krāsa un ota;
- konusveida skrūves burkānu nazis.
No instrumentiem un aprīkojuma, kas mums vajadzētu būt pa rokai:
- dzirnaviņas ar diskiem;
- plazmas griezējs;
- metāla vīle;
- metināšanas iekārtas;
- skrūvspīles un skavas;
- urbt ar urbjiem.
Malkas skaldītāju detaļu un detaļu izgatavošana
Nostiprinām apaļos kokmateriālus skrūvspīlēs un ciršanas vietas atzīmējam ar maskēšanas lenti, lai ātri un ērti nodrošinātu nepieciešamo precizitāti.
Atbilstoši marķējumam, izmantojot slīpmašīnu un 180 mm griezējdisku, izgriezām malkas skaldītāja vārpstas sagatavi.
Mēs apzīmējam biezas metāla loksnes virsmu ar diviem dažāda izmēra diskiem, bet ar identiskiem centrālajiem caurumiem.
Tos ir ērtāk un precīzāk griezt ar plazmas griezēju, kā rezultātā tiek samazināts turpmākās apstrādes apjoms.
Ar vīli un slīpmašīnu pievedam diskus līdz vajadzīgajam izmēram un, lai nenotīrītu lieko metālu, uz sānu virsmām līmējam precīzus rakstus no lentes vai papīra.
Apstrādājot diskus, galveno uzmanību pievēršam centrālajiem caurumiem: vārpstas sagatavei tajos brīvi jāiekļaujas, bet atstarpēm jābūt minimālām.
Šī darbība ir viena no svarīgākajām: mēs metinām lielu disku precīzi 90 grādu leņķī pret apaļo kokmateriālu. Tāpēc mēs rūpīgi veicam metināšanu, pastāvīgi pārbaudot leņķi starp detaļām, lai tās nekustētos, un mēs izmantojam magnētiskos kvadrātus. Mēs notīrām metinātās šuves.
Otro gredzenu ir vieglāk uzstādīt. Pietiek to cieši nospiest un ar skavām piestiprināt pie pirmā diska un sametināt šajā pozīcijā.
Tagad virpotājs strādās pie sagataves: viņš pagriezīs priekšējo balstu, kas ir piemetināts pie mazākā gredzena, noslīpēs apļveida virsmas līdz izmēram un izveidos virkni gredzenu rievu piedziņas siksnai.
No profilcaurules izgriežam nepieciešamo izmēru un daudzumā sagataves, no kurām metinām ne tikai darbvirsmu, bet arī pamatni montējamo mezglu uzstādīšanai.
Atsevišķi pie galvenā rāmja zem galda virsmas piemetinām apakšrāmi, pie kura tiks piestiprināts un noregulēts elektromotors.
Izmantojot slīpmašīnu, no 6 mm biezas metāla plāksnes izgriezām divas simetriskas detaļas, kuras, sametinātas kopā un piestiprinātas pie galda virsmas, kļūs par sava veida asmens balstu uz koka skaldītāja.
Tā kā mūsu ierīces slodze pastāvīgi mainīsies, mēs nevaram iztikt bez spararata. Mūsu gadījumā pēc izmēra un svara vispiemērotākais spararats bija no GAZ-53 ar ārējo diametru 372 mm, montāžas atveri 40 mm un svaru gandrīz 16 kg.
Mēs noņemam no šīs daļas zobrata gredzenu un notīrām to no daudzu gadu eļļainiem netīrumiem, izmantojot āmuru, skrūvgriezi un dzirnaviņas ar stiprinājumiem.
Mēs veicam vārpstas un spararata statisko balansēšanu, pieskrūvējot tos vienu pie otra ar skrūvēm un uzgriežņiem. Tā kā trūkst balansēšanas mašīnas, mēs izstrādājam tādu, izmantojot tikai pieejamās iespējas.
Lai to izdarītu, uz laiku novietojiet divus stūrus paralēli galda rāmim un viegli satveriet tos. Izmantojot līmeni, mēs nodrošinām, lai stūri būtu pēc iespējas plakani, un uz tiem novietojam vārpstu ar spararatu.
Mēs griežam spararatu un uzraugām apstāšanās brīdi. Ja uz tā ir nesabalansēta masa, tā pirms apstāšanās nedaudz atripināsies atpakaļ. Turklāt liekā masa būs zemākajā punktā.Mēs atzīmējam šo vietu un urbjam caurumu, tādējādi noņemot lieko masu.
Balansēšana tiks uzskatīta par pabeigtu, ja vārpsta un spararats neripinās atpakaļ pirms apstāšanās.
Drošībai no profilcaurules un lokšņu metāla paliekām izgatavojam spararata aizsargpārsegu un uzvārām galda virsmu.
Mēs savienojam divas simetriskas daļas kopā leņķī, ievietojam starpliku iekšpusē un metinām iegūto mezglu pie galda virsmas.
Visas sastāvdaļas un detaļas ir izgatavotas, tāpēc mēs sākam tos krāsot ar parastu otu.
Aptuvenās izmaksas
Aprēķināsim, cik mums izmaksās paštaisīts koka skaldītājs:
- spararats - 1200 rub.;
- profila caurule 14 m – 1200 rub.;
- veļas mašīnas motors (730 W, 8 tūkstoši apgr./min) – 530 rubļi;
- “burkāns” (pamatnes diametrs – 70 mm, augstums – 250 mm) – 1300 rubļi;
- divi 206 gultņi korpusā - 600 rubļi;
- virpotāja darbs - 1650 rubļi;
- aparatūra un piedziņas siksna - 530 rub.
Kopā ir aptuveni 7 tūkstoši rubļu. Tas ir 3 reizes mazāk nekā lētākais rūpnīcas koka skaldītājs.
Malkas skaldītāja detaļu un detaļu montāža
Cieši pieskrūvējam spararatu pie vārpstas, uzliekam siksnu, gultņu blokus un nostiprinām vienību pie rāmja.
Mēs uzstādām un nostiprinām “burkānu” vārpstas galā ar divām speciālām tapām.
Siksnu pievelkam, pievelkot šim nolūkam paredzēto skrūvi, kas, balstoties pret balstu, kustina dzinēju un nospriego siksnu.
Elektrība sastāv no barošanas vada, slēdža un sprieguma regulatora no dzirnaviņas. Savienojuma sistēma ir diezgan standarta.
Iedarbināšanas laikā regulatora klātbūtne novērš raustīšanu un nodrošina vienmērīgu spararata ātruma palielināšanu. Tas ir ļoti svarīgi, jo josta neslīd rievās, kas nozīmē, ka tā kalpos ilgāk.
Tāpat, pateicoties sprieguma regulatoram, jūs varat mainīt jaudu, kas bez slodzes nekavējoties noved pie ātruma palielināšanās.
Uzliekam uz spararata aizsargapvalku, lai pasargātu sevi un tuvumā esošos cilvēkus no traumām, ja spararats pēkšņi nolido no vārpstas vai saplaisā.
Koka skaldītāja pārbaude darbībā
Vispirms mēģināsim sadalīt nelielu dēļa gabalu. Mūsu mājās gatavotais produkts ar to tiek galā bez piepūles. Tas pats notiek ar sausiem baļķiem, kas tika glabāti zem nojumes.. Malkas skaldītājs bez stresa tiek galā ar diezgan masīvu celmu.
Ja pēkšņi “burkāns” iestrēgst baļķī, tad, atslēdzot strāvu, izmantojot atslēgu un pagriežot vārpstas aizmugurējo daļu, varam viegli atbrīvot darba elementu no baļķa, kurā tas ir iestrēdzis.
Pat šī nelielā prakse liecināja, ka “burkānu” stiprinājumam uz vārpstas jābūt padziļinājumam, lai neradītu traucējumus malkas skaldīšanas laikā, un galdam jāstāv uz absolūti horizontālas virsmas. Tas novērsīs pat nelielas vibrācijas malkas skaldītāja darbības laikā.
Tāpat ar šo iekārtu nevar strādāt, valkājot cimdus un dūraiņus, kā arī apģērba piedurknēm nevajadzētu būt pārāk garām un bez mežģīnēm, jostām un citiem piekarināmiem elementiem, lai tie nesavērptos “burkānā” un nesabojātu rokas.
