Pagājušajā nedēļas nogalē, lai izklaidētu savu dēlu (nu un pašam nebūtu garlaicīgi), kādu laiku pamocinot smadzenes, uztaisīju mini šautriņu, kuru laikam bērnībā taisīja gandrīz visi, tāpat kā es. Nu tie, kuri bērnībā neizgatavoja tik vienkāršu (izgatavojamu) rotaļlietu. Viņi to varēs izdarīt (bez citu aizdomīgiem skatieniem, ar domām par cilvēka garīgo atpalicību). Tikai tad, kad viņu pēcnācēji izaugs līdz pieņemamam vecumam. Lai nejauši neko nesabojātu sev un apkārtējiem cilvēkiem (mierīgi ejot tuvumā un neapzinoties draudus, kas draud pār viņu). Galu galā drošība ir pirmajā vietā.
Tātad, lai izveidotu mini šautriņu, man bija nepieciešams:
- Stiepļu griezēji.
- Šķēres.
- Lodīšu pildspalva (marķēšanai), jo nebija kvadrātveida burtnīcas.
- Lineāls (tā paša iemesla dēļ).
- Šujamie diegi (parastie).
- Sērkociņi (vairāk vai mazāk vienmērīgi eksemplāri), vēlams ar mazām galvām un bez defektiem (pretējā gadījumā tie slikti ietekmēs mūsu topošās mini raķetes lidojuma īpašības un trajektoriju).
- Adata, nevis liela (liela, jums tā būs tikai jāuzasina vai jāpalielina svars).
- Papīrs (manā gadījumā tapešu fragments, jo šobrīd nav piezīmju grāmatiņas).
- Vara stieple, ne pārāk bieza, pretējā gadījumā būs grūtības ar tinumu, un ir liela varbūtība salauzt sērkociņus, ne ļoti plānas (apniks tīt). Man ir 0,4 milimetri (šķiet, ka tas ir pareizi).
Jūs varat iztikt bez tā. Bet, tā kā gatavā produkta svars nav liels, tā lidojuma diapazons atstāj daudz ko vēlēties; kopumā tas nav tik tālu, kā mēs vēlētos, tas praktiski nemaz nelīp mērķī, un lidojuma trajektorija ir gandrīz neparedzams. Sākumā uztaisīju raķetes korpusu, vienā rokā paņēmu četrus sērkociņus, ar otru roku iespiedu adatu pa vidu ar asu galu uz āru, ar trešo roku sāku tīt virvi, joks. , protams, man tas izdevās ar abām rokām. Viegli to satījis, es nofiksēju virvi, ievietoju to starp sērkociņiem un noliku ķermeni malā un pārgāju uz nākamo posmu.
Šis posms patiesībā sastāv no mešanas ieroča spārnu izgatavošanas (lai cik smieklīgi tas neizklausītos, tā ir taisnība). Šautra ir ierocis (mešana), tas ir šķēps, kaut arī nedaudz vieglāks un mazāks, salīdzinot ar šķēpiem, kas paredzēti cīņai ar rokām vai jāšanas sportam (parasti to kopējais garums ir līdz pusotram metram). Lai atvieglotu mešanu, tas ir līdzsvarots (atbilstoši). Kā ieročus (medības) un kaujas tos jau kopš seniem laikiem izmantoja daudzu valstu un tautu karaspēks. Pastāvīga lietošana (kā ierocis) tika reģistrēta divdesmitajā gadsimtā. Senajā Krievijā tos sauca par sulitsām. Šautriņas tiek sauktas arī par mešanas bultām (īsas) spēlei, ko sauc par šautriņām.
Tātad, vispirms es atzīmēju un sagriezu papīru kvadrātā.
Pēc tam ar dažām vienkāršām manipulācijām to pārvērtu par vienādsānu trīsstūri, tad atkal, atkal un atkal, vispār, apskatiet fotoattēlu.
Kad spārni bija gatavi, uz spārniem novietoju topošās šautriņas korpusu.
Pēc tam, pabeidzis un nofiksējis diegu (kā aprakstīts iepriekš), degot ar vēlmi to ātri pārbaudīt, viņš to iemeta uz mājas sienas, kas pārklāta ar kokšķiedru plātni. Cerības nepiepildījās, joprojām bija mitrs (tā svara nebija pietiekami, lai pārvarētu vēju, es domāju). Es pieņēmu lēmumu labot situāciju neatkarīgi no tā. No daudzajām inženiertehniskajām domām, kas radās, tai krītot uz grīdas, tika izvēlēts konkrētam gaisa kuģa tipam piemērotākais.
1) Samaziniet vēju, nogriežot spārnu daļas (man tas uzreiz likās aizdomīgi un nav skaisti).
2) Palieliniet priekšgala svaru, pievienojot ievērojamu aerodinamiskās gaisa pretestības pieaugumu. Tas tika panākts, ar adatu uztinot uz sērkociņiem vara stiepli, neaizmirstot par vienmērīgu pāreju. Pietiekami spēlējoties un saņēmuši daudz neaizmirstamu laimes mirkļu no jautri pavadītā laika kopā ar bērnu, tika mēģināts ar modernizāciju paildzināt baudu, lai piesaistītu bērna zūdošo uzmanību. Viņš šo ideju realizēja, maģiski pārveidojot šautriņu par raķeti, daļēji amputējot šautriņu asti.
Ķirurģiskās iejaukšanās rezultātā tika iegūta vēl pusstunda. Un raķete droši (lai arī ar degunu) nolaidās uz sienas virsmas, kur tā ir saglabājusies līdz mūsdienām. Novēlu visiem, kam ir bērni, tikpat patīkamus un neatkārtojamus dzīves mirkļus. Iesaku izmantot laiku, kad viņi vēl ir mazi, jo tie izaugs un mazās, primitīvās rotaļlietas vairs nespēs viņās raisīt tās pašas eiforijas stāvoklim tuvas emocijas.
