Budžeta metināšanas invertoru īpašnieki saskaras ar pārāk īsu vadu problēmu. Manā ierīcē tie ir tikai 180 cm, kas ierobežo lietošanas ērtumu. Es nolēmu nomainīt pozitīvo kabeli ar jaunu cietu gabalu un savienot masu no 2 oriģinālajām sekcijām. Lai tos savienotu, es piedāvāju uzticamu metodi bez lodēšanas vai gofrēšanas.
Materiāli un instrumenti
Lai pabeigtu darbu, jums būs nepieciešams:
- sešstūra uzgriežņu atslēga;
- plāna vara stieple;
- termiski saraušanās caurule kabeļa diametram;
- izolācijas lente;
- knaibles;
- gāzes lodāmurs;
- metāla šķēres vai kabeļu griezējs;
- montāžas nazis.
Kabeļu savienošana
Vispirms ir jānoņem kabeļa gals, kas savienojas ar invertoru. Lai to izdarītu, tas tiek ievietots ierīcē, pēc kura jums ar spēku jāvelk izolācijas vāciņš pret sevi. Zem slodzes tas iznāk, atklājot galu. Tas ir fiksēts ar vienu skrūvi. Lai atbrīvotu kabeli, tas ir jāatskrūvē ar sešstūra atslēgu. Lai nesaspiestu, serdeņu saišķi aptin ar vara plāksni, kuru arī nepieciešams noņemt, iztaisnojot ar knaiblēm.
Tālāk jums būs jāsagatavo divi brīvie gali kabeļa sekcijās savienošanai. Izmantojot kabeļu griezēju vai metāla šķēres, to galus apgriež, lai izveidotu taisnus galus.
Abu kabeļu tukšo vadu garumam jābūt vienādam. Atkarībā no situācijas jums būs jānoņem nedaudz liekās izolācijas no viena no tām, izmantojot komunālo nazi, vai vienkārši nedaudz vairāk jāapgriež otrais vads. Optimālais siju garums savienošanai ir aptuveni 3 cm.
Sagatavoto divu kabeļu serdeņu saišķu galus novietoju blakus un ar masējošām kustībām stumju vienu pret otru. Vara pavedieni pārvietojas viens no otra, lai nodrošinātu savienošanu. Tiem kustoties, vara vadi sapūšas, tāpēc tie jāvada ar pirkstiem, atgriežot tos savās vietās, lai tie nelūst.
Kad vēnas sasniedz dažus milimetrus pirms izolācijas sākuma, tās ir jāsaspiež ar pirkstiem. Nekas nav jāpievelk. Šajā metodē vīšana netiek izmantota.
Lai salabotu savienojumu, es ņemu vara stiepli. To var noņemt no jebkura vecā elektromotora vai transformatora. Tam ir caurspīdīgs dielektrisks pārklājums, taču tas nekaitēs. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot alumīniju, jo tas oksidējas ar varu. Tērauds arī nederēs sliktas elastības dēļ.
Lai droši pievilktu vadu, izmantoju makšķernieka mezglu, kas nostiprina āķus pie makšķerauklas. Lai to izdarītu, tās galā tiek izveidota gara cilpa. Vadu vienkārši saloka uz pusēm ar īsu, apmēram 8 cm garu asti. Tas tiek uzklāts uz savienotā kabeļa ar centimetru pārklāšanos uz izolācijas. Pēc tam garais gals sāk tīties no īsā gala uz cilpas pagriezienu.
Lai nodrošinātu lielāku uzticamību, jums ir nepieciešams uztīt spoles uz spoli.Vadam jābūt izstieptam, lai panāktu ciešu savienojumu. Pārklājot ar pagriezieniem visā kabeļa savienojuma garumā, vads tiek nogriezts. Jums jāatstāj apmēram 10 cm aste.
Iegūtais gals tiek ievietots cilpas gredzenā. Pēc tam cilpa tiek pievilkta pāri īsajai malai, kas atrodas otrā pusē, kur tika sākti pagriezieni. Jāvelk, līdz garais gals nonāk zem tinuma.
Atliek tikai izolēt gatavo savienojumu. Lai to izdarītu, es vispirms to pievilku ar termiski saraušanās caurulēm, pēc kuras es nolēmu pievienot elektrisko lenti. Izrādījās, ka labāk būtu rīkoties pretēji.
Uzgaļu uzstādīšana
Atliek tikai uzstādīt kabeļa galu. Vispirms jums ir jāsaskaņo plāksne, kas satur serdeņus saišķī. Tas ir izlīdzināts ar knaiblēm. Pēc tam ar gāzes lodāmuru to uzkarsu līdz sarkanai un iemetu ūdenī. Tiek piemērots tāds pats princips kā tērauda rūdīšanai, taču tas padara varu drīzāk mīkstu, nevis cietu. Mīkstinātā plāksne ir viegli aptīta ap serdeņu saišķi.
Tālāk es uzstādu uzgali, pievelciet skrūvi ar atslēgu un atgriežu izolācijas vāciņu savā vietā. Ja tas nevēlas cieši sēdēt, varat uz kabeļa aptīt nedaudz elektriskās lentes, lai tas būtu biezāks.
Šī kabeļu savienošanas metode ir praktiski mūžīga, un tai nav nepieciešami dārgi, reti lietojami instrumenti, piemēram, jaudīgs lodāmurs vai gofrēšanas prese uzmavām. Savienojums izrādās diezgan elastīgs, un tas ir tas, kas no tā tiek prasīts.
