Vairums autovadītāju ir dzirdējuši par sitiena sensoru, taču, kas tas ir un kam tas paredzēts, ir vājš un aptuvens priekšstats. Izrādās, ka šis sensors, pakļaujoties deformācijai, t.i., mehāniskai ietekmei uz to, rada elektrisko spriegumu.Ņemot vērā šo detonācijas sensora īpašību uz strādājoša dzinēja, tas kalpo kā sava veida tā darbības kontrolieris, fiksējot. izklausās neparasti tā normālai darbībai, jo īpaši tiem, kas rodas automašīnas dzinēja detonācijas rezultātā.
Detonācijai, tāpat kā citiem trokšņiem, ko izstaro darbojošs dzinējs, ir sava skaņas frekvence, ko šis sensors uztver un nosūta uz elektronisko dzinēja vadības bloku (ECU). Savukārt ECU, saņēmis signālu no detonācijas sensora, maina aizdedzes laiku, iestatot to uz vēlāku laiku, un tas notiks līdz detonācijas beigām. Šis sensors reaģē arī uz citiem svešiem trokšņiem, piemēram, granātu sprakšķēšanu, dzinēja aizsardzības vibrāciju u.c. Ir bijuši gadījumi, kad sitiena sensors uztver troksni no CV savienojuma un tas apturēja dzinēju.
Nepareizi funkcionējoša sitiena sensora pazīmes
Darbības laikā sitiena sensors var arī uzkrāties kļūdas, ko var identificēt pēc šādiem simptomiem:
- mērinstrumentu panelī iedegas signāls “CHECK ENGINE”;
- tiek parādītas kļūdas 03, 25, 26, 27 un 28;
- transportlīdzekļa dinamikas pasliktināšanās;
- palielināts degvielas patēriņš neoptimālā aizdedzes laika dēļ.
Bieži vien tas viss ir saistīts ar oksidētiem kontaktiem gan uz paša sensora, gan uz tā savienotāja, vāju sitiena sensora pievilkšanu, sensoram piemērotu vadu vai vadu kontaktu pārrāvumiem vai paša sensora bojājumu.
Kā pats pārbaudīt sitiena sensoru
Detonācijas sensora derīguma pārbaudi varat sākt, viegli piesitot tam ar uzgriežņu atslēgu vai āmuru, dzinējam darbojoties tukšgaitā. Šajā gadījumā motoram ir kaut kā jāreaģē uz šo darbību, piemēram, jāsamazina ātrums, kas norāda uz sensora izmantojamību un signāla saņemšanu no tā uz ECU.
Kā papildinājumu var pieslēgt “LMQ” tipa skeneri un redzēt, kā veikto darbību laikā mainās aizdedzes laiks. Tomēr šī metode nav piemērota visām automašīnām.
Otrajai sensora pārbaudes metodei būs nepieciešama multimetrs un parastā atslēga vai āmurs. Mēs iestatām ierīci pretestības mērīšanas režīmā, savienojam to ar sensoru un izmērām pretestību. Ja tā nav Lada, tad pretestībai jābūt ap 500 kOhm. Pēc tam viegli piesitiet pie sensora, pretestībai vajadzētu īslaicīgi palielināties un ātri atgriezties sākotnējā stāvoklī.
Ja pretestība ir palielinājusies un neatgriežas, tas nozīmē, ka sensors sasalst un to var uzskatīt par bojātu. Šādi sensori var izraisīt neizprotamu vilces kritumu.Kas attiecas uz AvtoVAZ sensoru ar tā bezgalīgo pretestību un multimetra pretestības iestatīšanu uz 2 MOhm, ierīce parāda bezgalīgu pretestību.
Ja sensoram tiek pielikts mehānisks trieciens, tā pretestība samazinās un pēc tam atkal kļūst bezgalīga.
Trešais un vispareizākais veids, kā pārbaudīt sitiena sensoru, ir balstīts uz osciloskopa izmantošanu. Lai to izdarītu, savienojiet osciloskopa spailes ar sitiena sensoru, iestatiet tam nepieciešamos parametrus, paņemiet to pašu uzgriežņu atslēgu un viegli pieskarieties sensoram. Šādā gadījumā ierīces ekrānā jāparādās oscilogrammas paraugam. Impulsam, kas tiek saņemts trieciena brīdī uz sensoru, jābūt skaidri noteiktam vienam maksimumam un vienmērīgam vājinājumam. Ja ir vairākas virsotnes vai tam ir robainas malas, tad labāk ir nomainīt šādu sensoru pret jaunu.
