Tā kā visi šie faktori ir savstarpēji saistīti, vislabāk tos izskatīt kopā, ņemot vērā konkrētus apstākļus. Lai to izdarītu, mums ir nepieciešama tikai pacietība, vērība, kā arī zināms materiāls un instrumentāls atbalsts.
Mums būs nepieciešamas plānas un biezas metāla sagataves, metināšanas iekārta, dažādi elektrodi, āmurs un metāla birste. Apskatīsim divus gadījumus, kas bieži sastopami praksē:
- plāna metāla metināšana ar biezu metālu;
- divu plānu sagatavju metināšana.
Plāna un bieza metāla metināšana
Kā objektu izvēlēsimies biezu sienu (vairāk par 5 mm) apaļas un profila caurules fragmentu ar sienas biezumu 1,5 mm. Reālajā dzīvē tas varētu būt žoga balsts un sadurmetināts šķērsgriezums.
Lai tuvinātu mūsu eksperimentu realitātei, mēs veiksim metināšanu starp sagatavēm ar atstarpi. Praksē tas var būt neprecīzu marķējumu sekas, kurās šķērsvirziena elements izrādās par vairākiem milimetriem īsāks nekā nepieciešams.
Mēs notīrām biezu sienu caurules virsmu līdz spīdīgam metālam un piestiprinām taisnstūra profilu pie caurules. Labāk ir gatavot ar AK-53-70 vai AK-46 elektrodiem ar pamata vai rutila pārklājumu.
Turklāt mēs veicam metināšanu, izmantojot noraušanas kustību, izgaismojot loku uz biezas caurules un sakausējot metālu, pārvietojot elektrodu no bieza metāla uz plānu metālu, cenšoties nepārvietot elektrodu pārāk tālu uz plānā profila, lai tas neizdeg. Elektrodam vajadzētu sasniegt tikai plānā metāla malu un tur nokrist.
Uzliekot metināšanas šuvi vienā profila pusē, ar āmuru nosit metināšanas laikā radušos izdedžus un notīri ar metāla suku.
Tātad mēs brūvējam pārējās trīs puses aplī.
Ja atstarpe ir mazāka par trim milimetriem, tad metināšanu var veikt, nenoraujot elektrodu. Turklāt labāk un uzticamāk ir satvert profila cauruli vai stūri stūros, kur ir vairāk metāla.
Profila caurules šķērsmalas metināšanai ar cilindrisku virsmu ir dažas īpatnības, jo šajās vietās atstarpe no centra līdz malām palielinās un var sasniegt 5-6 mm.
Uzlīmēšanu un metināšanu sākam no malām, kur atstarpe ir maksimāla.
Tādā gadījumā elektrodu ar aizdedzināto loku pieturam uz biezā metāla nedaudz ilgāk, lai veidojas šķidrāks metāls, un tikai tad elektrodu virzām šķērsām uz plāno metālu. Arī pēc metināšanas pabeigšanas mēs nositām izdedžus un notīrām šuvi.
Plānu metāla sagatavju metināšana
Šāda situācija var rasties, piemēram, metinot ūdens tvertni valstī.Lai metināšanas process būtu lietderīgāks, savienosim divus lokšņu tērauda sagataves, kas atrodas perpendikulāri viena otrai, bet ar mainīgu atstarpi gar kontaktlīniju.
Mēs satveram loksnes abos galos un centrā. Mēs uzliksim horizontālās un vertikālās šuves, lai parādītu atšķirības atkarībā no virziena.
Lai iegūtu horizontālu šuvi, metinot plānu metālu, mēs ņemam elektrodus ar diametru 2,0 vai 2,5 mm un sākam metināšanu no gala, kur atstarpes nav vai ir minimāla. Mēs sākam gatavot no katla turētāja, izgaismojot loku uz tā.
Ja abām sagatavēm ir vienāds biezums, tad elektrods jātur centrā, tas ir, tas jāvada pa metināmo detaļu kontaktlīniju, veicot ātras un īsas turp un atpakaļ kustības, lai neizdegtu cauri plānajam metālam. .
Pēc metināšanas šuves pabeigšanas ar āmuru nositiet izdedžus un notīriet to ar suku.
Lai izveidotu vertikālu šuvi un pat ar atstarpi starp metināmajām detaļām, mēs arī iededzam loku uz spraugas un veicam ātras šķērseniskas kustības ar degošā elektroda galu spraugā ar atdalījumu un vienmēr ejam uz augšu.
Pabeidzot vertikālo šuvi, mēs tradicionāli nositām izdedžus un notīrām tos ar stiepļu suku.
secinājumus
Metinot plānu metālu, ir jāizvēlas pareizie elektrodi diametra un pārklājuma ziņā, rūpīgi jāsagatavo metināmās detaļas, jāpielāgo strāvas stiprums atkarībā no savienojamo sagatavju biezuma un jāapgūst sagatavju kustības. elektrodu atkarībā no šuves virziena, atstarpju esamības un lieluma starp detaļām un materiāla biezumu attiecības.
