Nepieciešamība pēc uzlabotas degvielas konteineru versijas tajos gados bija ārkārtīgi aktuāla, jo iepriekšējās tvertnes bieži izraisīja ugunsgrēkus. Pēc tam degviela tika uzglabāta 200 litru tvertnēs un pildīta 20 litru skārda kannās ar skrūvējamiem vāciņiem. Lieki piebilst, ka ugunsdrošība bija ļoti zema, nemaz nerunājot par neērtībām to lietošanā un transportēšanā.
Tajā pašā laikā Hitlera armijas pavēlniecība izsludināja konkursu, lai izveidotu principiāli jaunu degvielas konteineru koncepciju. Un vislabākā izrādījās mums zināmā klasiskā taisnstūra versija, ko Grundfogel vadībā izstrādāja inženieru grupa.Konstrukcija izrādījās tik veiksmīga, ka jau 1939. gadā līdz kara sākumam vāciešu noliktavās bija tūkstošiem šādu ērtu kannu. Pēc kara tos sāka ražot civilajam sektoram un drīz arī starptautiskā mērogā.
Priekšrocības:
- Taisnstūra forma ļāva ne tikai ērti nēsāt šādu konteineru rokās, bet arī pārvietot to ar transportu bez apgāšanās un spontānas aizdegšanās draudiem;
- Tas, ka ārpus paralēlskaldņa formas nebija izvirzītu elementu, ļāva šādus konteinerus komplektēt pēc iespējas racionālāk un lielos daudzumos;
- Ērts vāks, atvēršana ir pēc iespējas ātrāka, salīdzinot ar vītņotu;
- Blīvējošas gumijas blīves klātbūtne uz vāka, kas neizkrīt pat tad, ja kļūst nelietojama.
Kas attiecas uz tvertnes rokturiem, tie tika īpaši izstrādāti dažādām pārnēsāšanas iespējām, ko veica viena vai vairākas personas. Piemēram, ar vienu roku var uzreiz satvert divu kannu rokturus. Tādējādi viens cilvēks var vienlaikus aiznest četras tukšas kannas. Ja tas ir pilns, ja tas ir pārāk smags, to var paņemt divi cilvēki, pa vienam katrā pusē.
Šis ir vienkāršs un ģeniāls dizaina risinājuma gadījums mūžam!
