Cinku var uzklāt pats, izmantojot galvanisko metodi, taču neaizmirstiet par drošības pasākumiem. Strādājot, jālieto respirators, gumijas cimdi, aizsargbrilles, un visas darbības jāveic ārpus telpām vai labi vēdināmā vietā.
Vajadzēs
Metāla galvaniskajai cinkošanai mums būs nepieciešami diezgan pieejami un lēti materiāli un izstrādājumi:
- cinks (piemēram, akumulatoru korpusi);
- ortofosforskābe;
- sarūsējusi metāla plāksne;
- 12 V akumulators;
- plāna stieple;
- mazs magnēts;
- kokvilnas spilventiņi un gumijas gredzeni;
- skotu;
- medicīniskā šļirce.
Rīki, kurus mēs izmantosim, ir: gāzes lodlampa, šķēres, skrūvgriezis, sadzīves fēns, nazis, dzirnaviņas un ampērmetrs.
Metāla cinkošanas process
Garāžā ir grūti pilnībā cinkot automašīnas virsbūvi, taču ir pilnīgi iespējams aizsargāt sliekšņus, spārnus, numura zīmes laukumu vai noņemt kļūdas.Cinka avots var būt sāls bateriju korpusi, cinka anodi, baterijas utt.
Kā atpazīt cinku? Tā kā tas nav magnetizēts, magnēts tam netiek piesaistīts. Cinks viegli kūst arī ar gāzes degli, jo tā kušanas temperatūra ir 419 grādi pēc Celsija.
Cinkošanas process ir lēns. Lai to paātrinātu, ortofosforskābē izšķīdinām cinka gabaliņus, kas darbosies kā elektrolīts.
Lai ātri izšķīdinātu cinku skābē, sildiet trauku ar matu žāvētāju.
Pievērsīsimies lietu praktiskajai pusei. Lai to izdarītu, mēs izmantojam sarūsējušu metāla plāksni. Mēs noņemam no tā rūsu, izmantojot dzirnaviņas ar stieples disku.
Kā anodu izmantojam lielu sāls akumulatoru, noņemot metāla vāciņu, grafīta stieni un pusmitru grafīta un mangāna oksīda maisījumu, kā arī sāļus kā elektrolītu.
Vienā cinka korpusa galā mēs piestiprinām vates spilventiņu ar gumijas joslu, bet otrā galā - vadu no akumulatora pozitīvā spailes. Mēs savienojam akumulatora negatīvo spaili ar metālu.
Mēs noblīvējam daļu no metāla plāksnes nerūsējošā laukuma ar lenti, lai izveidotu skaidru robežu starp cinkoto laukumu un daļu, kas nav pārklāta ar cinka slāni.
Lai galvanizācijas laikā nepārslogotu akumulatoru, pieslēdzam ampērmetru ar skalu līdz 100 A. Ja nav tievās stieples, var iztikt ar biezu, iegriežot tajā spuldzīti.
Mēs piepildām šļirci ar ortofosforskābi ar izšķīdinātu cinku un iemērc vates spilventiņu.
Vispirms cinkojam no rūsas neattīrītu plāksnes posmu, kas sākumā plūst ar strāvas stiprumu aptuveni 15 A, bet pēc tam nokrīt līdz 2-3 A.
Pat sarūsējis metāls ir pārklāts ar cinka slāni, kas patiesībā ir redzams.Bet rūsas klātbūtne pasliktina cinkošanas procesu, bet ar zināmu rūpību jūs varat sasniegt labus rezultātus.
Mēs atkal piesātinām kokvilnas spilventiņu ar elektrolītu un turpinām cinkot plāksnes tīro laukumu. Var redzēt, ka process sākas ar strāvas stiprumu, kas ir mazāks nekā iepriekšējā gadījumā, un pēc tam turpinās ar to pašu 2-3 A. Pat ārēji ir skaidrs, ka tīra metāla cinkošanas kvalitāte ir augstāka nekā rūsai.
Lai salīdzinātu cinkošanas pakāpi, noņemiet lenti un pārliecinieties, ka starp cinkoto un neapstrādāto virsmu ir skaidra līnija. Var rasties aizdomas, ka atšķirība ir tikai skābes, nevis akumulatora darbības dēļ.
Noskaidrosim patiesību. Lai to izdarītu, atvienojiet akumulatoru no akumulatora. Samērcējam vates spilventiņu ar elektrolītu un apstrādājam notīrīto metālu. Mēs redzam, ka nekas nenotiek. Atkārtoti pievienojiet vadu un pievienojiet akumulatoram spriegumu. Sākam palaist to pa metālu un uzreiz redzam, ka ir sācies cinkošanas process. Pēc kāda laika robeža starp abām metāla daļām pazūd.
Ja pārklājums ir tumšs, t.i., trausls un porains, tas nozīmē, ka vai nu mēs lēnām pārvietojām anodu, vai ir pārāk liela strāva, vai arī uz vates nav elektrolīta.
Pēc cinka uzklāšanas rūpīgi izskalojiet cinkošanas zonu ar ūdeni, lai noņemtu elektrolītu. Virsmu pirms krāsošanas arī attaukojam. Tas pagarinās daļas vai korpusa kalpošanas laiku.
